Optiskās ilūzijas

Ilūziju rašanās iemesli

Ar vārdu attēls mēs bieži vien apzīmējam pilnīgi dažādas lietas – optisko attēlu uz tīklenes un objekta redzējuma juteklisko pieredzi. Pārāk viegli rodas priekšstats par iekšējo redzes tēlu kā par optiskā attēla kopiju.
Lietas būtība ir tā, ka mēs redzam nevis attēlu uz pašas tīklenēs. Pareizāk būtu teikt, ka redzam attēlu ar tīklenes palīdzību. Gaismas sadalījumā, kas nokļūst acīs, ir informācija, savukārt nervu sistēma ir labi pielāgota šīs informācijas uztveršanai. Gaismas kairinājums tiek pārvadīts pa redzes nervu no tīklenes uz smadzenēm kur rodas redzes sajūta. Acī gaismas stari tiek lauzti uz radzenes un acs lēcas veidojot uz tīklenes reālu, apgrieztu un samazinātu priekšmeta attēlu. Tālāk to apstrādā smadzenes. Šo informāciju izmanto, lai vadītu savas kustības, paredzētu notikumus, veidotu ārējās telpas un notikumu iekšējo atspoguļojumu. To citiem vārdiem var saukt pat juteklisko redzi. Taču iekšējie redzes tēli nepavisam nav adekvāti atbilstošo objektu attēliem uz acs ābola aizmugurējās virsmas. Šie attēli mainās līdz ar objekta atrašanās vietas izmaiņām attiecībā pret acīm. Parasti priekšmetu lieluma un formas lokalizācija uz tīklenes ne mirkli nav nemainīga. Tomēr, neraugoties uz to, uztvere vairumā gadījumu mēdz būt pietiekami precīza. Reālie priekšmeti šķiet nemainīgi, tie ieņem noteiktu vietu trīsdimensiju telpā.
Pasaule, kādu to ikdienā uztveram ar redzi, parasti sastāv no atšķirīgām virsmām, kuras novietotas zem dažādiem leņķiem un atrodas daudzveidīgās savstarpējās attiecībās. Šim faktam ir svarīgas sekas. Vairumam virsmu ir noteikta faktūra (koksnes šķiedrojums, atsevišķi zāles stiebri pļavā, diegu savijums audumā). Virsmu faktūra atbilstošā veidā strukturē gaismu, kas nonāk acīs. Tā sniedz vitāli svarīgu informāciju, par priekšmetu izvietojumu telpā. Saskaņā ar perspektīvas likumiem tālāk novietotu priekšmetu faktūra uz tīklenes projicējas sīkāku elementu veidā, salīdzinot ar tiem pašiem priekšmetiem, kuri atrodas netālu no acīm. Perspektīvas attēlošana grafiskajā attēlā prasa īpašu pieredzi.
Redzamā pasaule nepavisam nav kopija tam, kas notiek uz tīklenes. Daudzkārtēju citu citai sekojošu skatiena fiksāciju rezultātā smadzenes iegūst informatīvo materiālu, no kura tās uzbūvē redzes tēlu. Kaut arī acis mēdz dēvēt par dvēseles logiem, tās ir ne gluži skatāmās lūkas, bet drīzāk savdabīgi vārti, caur kuriem tiek piegādāts būvmateriāls redzes sistēmas konstruktīvajai darbībai. Kā tieši notiek šī darbība, par to pagaidām diemžēl neviens nevar mums
…