Par spēju sajust, uztvert un pieredzēt pasauli mēs parasti nedomājam, jo šie psiholoģiskie procesi ir vairak vai mazāk automātiski. Kā mēs attalus stimulus(enerģiju)pārvēršam jēgpilnās formās, kuras mēs viegli varam atpazīt, izprast un veidot ar tam mijiedarbību? Atbilde – ar sajūtas un percepcijas procesu palīdzību. Norišu virkne sākas ar fizisko enerģiju, kas vienā no tās formām saskarās ar apzinatu pieredzi. Sajūta ir ausu, acu vai mutes gļotādas receptoru uztvertā dzirdes, redzes vai garšas stimula pārvēršanās nervu impulsā. Percepcija saistas ar sensoro stimulu sniegtās informācijas apstrādi, salīdzināšanu un interpretēšanu, piešķirot tai jēgu un nozīmi. Sajūta un percepsija sniedz atbildes uz būtiskiem jautajumiem par pasauli:” Kas ap mums atrodas?” „Kur tas ir izvietots?” „Ko tas dara?”
Proksimālie stimuli ir fiziskā enerģija, piemerām, gaisma vai skaņa, kas tieši iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem, bet distālie stimuli ir paši objekti ‘reālajā’ pasaulē. Vairums zina, ka apkārtējo pasauli uztveram ar piecām maņām: ožu, dzirdi, redzi, garšu un tausti, taču ir vēl arī citas maņas, jeb sensori. Katra sensorā sistēma ietver trīs galvenās sastāvdaļas:
specializētas šūnas – receptorus, kas fizisko enerģiju pārvērš nervu impulsos;
specifiskus nervu ceļus, kas aizvada šos nervu impulsus no receptoriem līdz galvas smadzenēm;
īpašus smadzeņu rajonus, kur šie impulsi tiek uztverti un interpretēti.…
