Pedagoģija kā nozare tika ietverta un veidota sengrieķu filozofu darbos: Miletas Falesa, Heraklīta, Demokrīta, Sokrāta, Platona, Aristoteļa un citu filozofu darbos.
termins „pedagoģija”, kas vēlāk nostiprinājās kā zinātne par audzināšanu.
Senajā Grieķijā radās arī citi pedagoģiski jēdzieni un termini, piemēram, „skola”, kas nozīmē brīvais laiks, „ģimnāzija” – fiziskās attīstības sabiedriskā skola un citi.
XVII gadsimta sākumā angļu filozofs un dabas pētnieks Frensis Bēkons (1561.-1626.) pedagoģiju izdalīja no filozofisko zināšanu sistēmas. 1623.gadā viņš izdeva traktātu „Par zinātņu vērtību un palielināšanu”, kurā pedagoģiju kā atsevišķu zināšanu nozari nosauca kā zinātni par „lasīšanas vadīšanu”.
XVII gadsimtā pedagoģijas kā patstāvīgas zinātnes statuss tika nostiprināts ar izcilā čehu pedagoga Jana Amosa Komenska (1592.-.1670.) darbiem un autoritāti. Viņš radīja ievērojamo darbu „Lielā didaktika”, kurā izstrādāja mācību darba teorijas un organizācijas pamatjautājumus, bet grāmatā „Mātes skola” izklāstīja savus uzskatus par bērnu tikumisko un ģimenes audzināšanu.
Rietumeiropas pedagoģijas vēstures autori:
• Džons Lokks (1632.-1704.) Anglijā;
• Žans Žaks Ruso (1712.-1778.) Francijā;
• Johanns Henriks Pestolcijs Šveicē;
• Johanns Fridrihs Herbarts (1776.-1841.) un Ādolfs Distervegs Vācijā u.c.
…
