Visjaudīgāk režisore izmantojusi otru lieliskāko rakstnieka talanta šķautni - prasmi uzgleznot ietilpīgus un raksturīgi universālus tipāžus, turklāt komplektā ar precīzu aktieru atlasi tas veido filmas “Homo novus” lielāko pievilcības spēku. Rīgas mākslinieku bohēmas spektrs nemaz nav vārdiem aprakstāms, cik aizraujoši tas viss saspēlējas - "lielfabrikants" Mačernieks (Andrejs Žagars), kura vietā sen jau glezno palīgi, un mammītes aprūpētais Posa (Ģirts Krūmiņš), kurš vēl tikai ceļā uz šādu statusu (“brīnāties, ka es te tā - trīs uz reizes gleznoju?”); skumji traģiskais Bicēns (Vilis Daudziņš), kurš ražo vizītkartes, grāmatzīmes, etiķetes un skapī glabā Leonardo iemīļoto valriekstu eļļu un flāmu sikatīvu tam brīdim, “kad es reiz ķeršos pie gleznošanas”; pustrakā Margo (Guna Zariņa), kas iemieso radošā gara radikālāko spārnu ar laikmetam tik raksturīgo pārliecību, ka māksla var mainīt pasauli; mantojuma cerībās iestigušais salonu lauva Eižens (Kaspars Zvīgulis) un mākslas pasaules nepieciešamie satelīti - galerijas īpašnieks Pušmucovs (Nikolajs Korobovs) ar savu mūžīgo refrēnu “varbūt sarīkosim jūsu personālizstādi?”, mākslās neizglītotā, toties bagātā un savus bērnus nekritiski mīlošā Daģa kundze (Aurēlija Anužīte-Lauciņa), aizkustinošais gleznu pircējs no provinces Kvieša kungs (Gundars Āboliņš ... …
