Indriķa hronika (latīņu valodā: Heinrici Cronicon Lyvoniae) praktiski visos vēstures avotos minēta kā Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots. Tā ir senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā hronika, kuras iespējamais sacerēšanas laiks no 1224. līdz 1227.gadam, taču tajā aprakstīts laika posms no 1180.līdz 1227. taču to nevajadzētu vērtēt viennozīmīgi. Es uzskatu, ka Indriķa hronika nav nozīmīgs Latvijas vēstures avots un to nevar vērtēt kā pilnīgi objektīvu darbu, jo daudzi fakti tiek slēpti vai noklusēti, lai parādītu kristianizācijas periodu Latvijas un Igaunijas teritorijā bīskapam Albertam labvēlīgā gaismā.
Kā hronikas galvenie uzziņu un informācijas iegūšanas avoti minēti paša Indriķa novērojumi un aculiecinieku stāstītais. Pēc viņa paša liecības, viņš pie šī darba ķēries, „kungiem un uzticamiem biedriem lūdzot un uzstājoties”, un „uzzīmējis tikai to, ko viņš vai nu paša acīm redzējis, vai no aculieciniekiem iztaujājis, nekā no sevis nepielikdams klāt”. …
