Bērnus, kuri 12 mēnešu vecumā attiecībās ar mātēm bija demonstrējoši drošu pieķeršanos, bērnudārza audzinātājas raksturojušas kā jautrus un sabiedriskus. Bērni, kuriem piemitusi bailīgi izvairīga pieķeršanās, vēlāk tikuši raksturoti, ka emocionāli izolēti, naidīgi noskaņoti un antisociāli, ar pārmērīgu tieksmi pēc citu uzmanības. Līdzīga veida eksperimenti veikti arī Vācijā. Tie pierādījuši, ka trīs gadus veci bērni, kuru pieķeršanās uzvedība iepriekš bijusi novērtēta kā droša, [potenciālās neveiksmes gadījumā, reaģē ar pastiprinātām pūlēm, turpretim bērni ar nedrošu uzvedību dara pilnīgi pretējo. Analizējot šos un līdzīgus pētījumu rezultātus, Bretertona akcentē, ka drošu partnerattiecību gadījumos saskarsme mātes un bērna starpā noris viegli, un secina, ka šāda vieglas saskarsmes forma ir iespējama tikai tad, ja māte intuitīvi saprot, cik svarīga ir viņas loma sniegt bērnam drošu pamatu.
Izvairīgo bērnu bieži vien izsmējušas vai noniecinājušas savu bērnu lūgumus pēc mierinājuma un atbalsta.
Nav grūti saprast, kāpēc pieķeršanās modeļi, tiklīdz tie ir izveidojušies, saglabā relatīvu noturību. Viens iemesls ir tas, ka vecāku izturēšanās pret bērnu, vienalga vai tā ir labāka vai sliktāka, parasti nemainās; otrs iemesls ir tas, ka ikviens uzvedības modelis pats veicina tam atbilstošas saskarsmes veidošanos.
Boulbijs uzsver , ka viņa mērķis ir palīdzēt topošajiem vecākiem un kļūt par apzinīgiem un labiem vecākiem saviem bērniem. Prast sagatavoties bērna ieņemšanai, dzemdībām un bērna audzināšanas grūtībām. Ļoti lielu nozīmi viņš piešķir savstarpējai vecāku komunikācijai un pieredzes apmaiņai, kā arī savstarpējai palīdzībai bērna audzināšanā. Boulbijs optimistiski saka, ka tomēr vēl ir daudz labvēlīgo ģimeņu, kuras saprot bērna problēmas un ir gatavi sniegt savu atbalstu citām ģimenēm.
…
