Ādlera teksti ir pārpilni ar šādiem vienkāršiem, bet daudznozīmīgiem izteikumiem. Lielākoties svarīgi spriedumi par to kā veidojas personība. Pilnībā piekrītu tam, ka ģimenē jaunākais, vecākais un vidējais bērns ir savstarpēji atšķirīgi raksturā. Tas pierādās arī manā ģimenē, piedzimstot māsai, man tika veltīta daudz mazāka uzmanība, negribētos gan teikt, ka man ir kāda nepilnvērtības izjūta tagad, jo vecuma starpība ar māsu mums nav liela un esmu bijusi vienīgais bērns ļoti mazu laika periodu, tomēr šādas tādas iezīmes, par kurām runā arī A. Ādlers, ir manāmas. Viņš arī min svarīgas atziņas par sapņiem un zīdaiņa vecumā piedzīvoto. Tikai māņticīgas personas vai cilvēki, kas grib sevi uzskatīt par praviešiem, var ticēt, ka sapņos parādoties nākamie notikumi. Sapņa nolūks neizpaužas loģiski vai reāli, tas ir vajadzīgs tikai tāpēc, lai radītu noteiktu izjūtu, gara stāvoklī vai noskaņojumu.
Manuprāt, interesanta atziņa ir par to, ka, ja bērns zīdaiņa vecumā to vien darījis kā gulējis šūpulītī un skatījies sienā – arī pieaudzis negribēs strādāt, bet „gulēt šūpulī”. …
