Roma bija kā Impērija, ko noorganizēja ar visiem tās ceļiem, likumiem, garnizoniem, pasta sistēmu, ekspluatēja to un cēla dēļ pilsētas.
Romieši bija tas, kas nebija grieķi. Viņi stāvēja pretējos polos. Tur, kur grieķiem neizdevās, tur romiešiem sekmējās.
Grieķu- romiešu attiecības vienmēr ir bijis mīlestības- naida jautājums vēsturē, jo romieši nicināja grieķus kā sievišķīgus un blēdīgus. Tāpat arī romiešu intelekts, sākot ar bērnudārziem un beidzot ar universitāti, bija piesātināts ar grieķu domāšanu. Tieši tāpat Romas arhitektūra adoptēja grieķu stila rotājumus- kolonnas, frontonus, karnīzes utt.
Romiešiem patika tīrs dekoratīvisms- grīda no mozaīkām, ciļņiem greznotie griesti, īpatnējas cilvēku un dzīvnieku figūras, tika izvietotas palmas, zīdkoki, efejas.
Pēc perspektīvas likumiem raksturīgas konstruētas ornamentālas ainavas, spilgtas un daudzveidīgas krāsas, līniju vijīgums, visu apgleznojumu greznums, efektīgums, spožums.
Grieķis ir dziļi reliģiozs mākslinieks, jo lielākais sasniegums arhitektūrā – templis, no akmens izgriezta svētnīca, savukārt, romietis uz arhitektūru skatījās kā uz struktūru pirmām kārtām- ar milzīgiem grīdu platumiem, kupoliem, jumoliem no akmens, ķieģeļiem un betona. …
