Kopsavilkums
Postmodernisms atsakās no vienojošās gaumes. Tas rada jaunus attēlojuma veidus, lai skaidrāk liktu runāt neattēlojamā klātbūtnei. Postmodernisma rakstniekam vai māksliniekam ir skaidrs, ka viņa radītā glezna vai teksts principā nepakļaujas iedibinātajiem likumiem. Pieaug radikālisms, kritika, vēlēšanās nekur neatstāt ne vismazākās stabilitātes ilūzijas, sagraut ticību visām būtībām, vispārpieņemtajām nozīmēm, pārvarēt visas dotās jēgas, priekšrakstus, normas. Postmodernisma situācija rodas tad, kad zudusi ticība sistēmai, vienībai, veselumam. Kā raksta Ž. F. Liotārs: ,,Postmodernā situācija nozīmē, ka cilvēki vairs netic vispārējiem sižetiem (meta-naratīviem).”
Žans Fransuā Liotārs savā „Postmodernisma skaidrojumā bērniem” mūsdienīgo raksturo, kā tādu, kas „savas nelielā mēroga metodes velta neattēlojamā elementa atveidošanai”.
Postmodernistiskajam māksliniekam un rakstniekam var piedēvēt filozofa statusu, jo to radītie darbi nepakļaujas iedibinātiem likumiem. Manuprāt, tas varētu būt viens no iemesliem, kas postmodernisma pretiniekus neapmierina. Nav nekādu likumu, nekādu noteikumi, pēc kuriem vērtēt šos darbus un ar kuru palīdzību varētu tos saprast. Postmodernisms atsakās no vienotas gaumes, pareizas formas, līdz ar to neļaujot izjust nostaļģiju pēc neiespējamā.
…
