11. gadsimtā līdz tam vienotā kristīgā baznīca sašķeļas Rietumu jeb katoļu baznīcā ar centru Romā un Austrumu jeb pareizticīgo baznīcā ar centru Konstantinopolē. Šajā laikā abas baznīcas sacenšas savā starpā, ceļot krāšņus dievnamus un izgatavojot greznus sakrālos priekšmetus. Dievnami šai periodā sāk pildīt divējādus pienākumus — tie kalpo gan par reliģisko norišu, gan par pilsētas dzīves centru.
Mainās attieksme pret juteklisko skaistumu. Šo attieksmes maiņu visuzskatāmāk savā filozofijā apliecina Akvīnas Toms (ap 1225—1274), kas, nenoliedzot, ka Dievs ir augstākā daile un visa skaistuma avots, tomēr atzīst, ka cilvēks spēj jutekliskā vērojumā tuvoties skaistajam. Daile, tāpat kā patiesība, ir pilnība. Tā ir sava veida ideāls, kuru iespējami pilnīgāk cilvēks var aptvert, tikai apvienojot savas sajūtas un prātu. Pēc filozofa domām, tikai eņģeļi var nepastarpinātā veidā garīgi apgūt skaisto. Cilvēks, nebūdams tik pilnīgs kā eņģeļi, skaisto var aptvert tikai ar sajūtu starpniecību. Ar šo atziņu jutekliskā reabilitācijas process vēl nebeidzas. Akvīnas Toms iet vēl tālāk, norādot, ka skaistais, kura vērojums sniedz cilvēkam baudījumu, ir pašvērtība. Saistība ar baudījumu atšķir skaisto no patiesības, kas ir izziņas rezultāts, un labā, kas ir vēlmju apmierinājuma rezultāts.…
