Tūlīt pēc Staļina nāves neoficiāli sapulcējās vienā no Kuncevas istabām, lai sastādītu jauno valdību. Berija un Maļenkovs jau iepriekš bija sagatavojuši „kolektīvu vadību” un uz pārmaiņām ierosināja amata kandidātus. Molotovs un Mikojans atgriezās Prezidijā, kas bija sarucis līdz iepriekšējam apjomam. Molotovs atguva ārlietu ministra posteni, Mikojans atgriezās iekšējās un ārējās tirdzniecības ministra postenī. Hruščovs palika viens no augstākajiem CK sekretāriem, taču neiekļuva valdībā. Maļenkovs ieņēma abus iepriekšējos Staļina amatus kā premjerministrs un partijas pirmais sekretārs. Atbalstu guva arī militāristi: par aizsardzības ministra Bulgaņina vietniekiem kļuva vecie favorīti Žukovs un Vasiļevskis. Vorošilovs kļuva par prezidentu.
Tūlīt pēc Staļina nāves Hruščovs sāka pārliecināt Maļenkovu par Berijas „antipartejisko darbību”. Pierunājis Maļenkovu, Hruščovs sāka ietekmēt arī pārējos CK prezidija locekļus, lai viņi uzstātos pret Beriju.
Lamatās tika ievilināti arī Berijas cilvēki, kuri tika izsaukti uz Maskavu 25. Un 26. Jūnijā, lai tos vieglāk būtu arestēt un tie nevarētu aizbēgt uz Turciju uzzinot par sava aizbildņa arestu.
Berija tika apcietināts ar armijnieku maršalu Moskaļenko un Žukova palīdzību 26. Jūnijā.
…
