Mazās grupas analīzes teorētiskie pamati tika ielikti jau 19. gs. beigās— 20. gs. sākumā G. Tarda, L. Vīzes, G. Zimmela, E. Dirkheima, Č. Kūli, M. Vēbera darbos. Mūsu dienās mazā grupa ir kļuvusi par tradicionālu sociālās psiholoģijas pētījumu objektu, kas ir samērā labi izprasts, lai arī par dažiem jautājumiem zinātnieku starpā joprojām turpinās diskusijas. Mazās grupas analīzē var izdalīt četras galvenās teorētiskās pieejas: socioloģisko (aplūko mazo grupu kā sociālu vienību, kura nosaka savu locekļu statusus, lomas un sociālās uzvedības standartus grupā, integrējot cilvēku individuālās pūles, aktivitātes, veidojot kolektīvas uzvedības formas), mikrosocioloģisko (pievērš galveno uzmanību mazās grupas locekļu starppersonisko attiecību sociālpsiholoģiskajiem aspektiem, simpātijām un antipātijām, komunikāciju tīklam, kuri apvieno cilvēkus mazajā grupā), grupas dinamikas pieeju (apskata mazo grupu kā funkcionējošu un attīstošos sociālu organismu un analizē tos dinamiskos, sociālpsiholoģiskos procesus, kuri pavada un nodrošina grupas attīstību, piemēram, grupas saliedēšanos, kopīgu normu un vērtību veidošanos, līderības un vadības fenomenus grupā u. c.) un psihoanalītisko mazās grupas interpretāciju (izceļ grupas lomu savu locekļu emocionālajā atbalstīšanā un psiholoģiskajā aizsargāšanā, kā arī analizē indivīdu ieguldījumu grupas attīstībā).
Lai arī kāda būtu pētnieka konkrētā teorētiskā orientācija, mūsu dienās visi sociālie psihologi uzskata, ka grupa ir kaut kas vairāk par tās locekļu summu, tā nav tikai indivīdu kopums, bet gan sociālpsiholoģisks organisms, funkcionējošs veselums.…
