Kultūras teorija un vēsture

Par ko ir runa Kanta spriestspējas kritikā?
Spiešanas spēju pētījumam pienākas uzdevums būt vidutājam starp dabu un brīvību. Spriešanas spēja tiek priekšstatīta kā kāda spēja starp sapratni un prātu esoša spēja, tai atbilstošās patikas vai nepatikas jūtas – kā kāda spēja starp izziņas sfēru un iekāres spēju. Spriešanas spējai vispārīga ir spēja sevišķo pakārtot vispārīgajam.13
Tātad mums ir svarīgi iemācīties kritizēt domas, vēlmes, vajadzīgas spējas, kas izlemj, ko mums vajag, ko ne.
Skaistais mākslā un dabā ir „gaumes spriedumu” priekšmets, un šie spriedumi skaidri saskatāmā veidā rāda refleksējošās spriestspējas funkciju. Kad mēs uzlūkojam kaut ko skaistu ar „neieinteresētu patiku”, šī spēja meklē šo atsevišķo vērojumu īpatnībā vispārēju daudzējādā vienības kārtulu, jēdzienu, zināmā mērā „izskaidrojumu”, tomēr galu galā to neatrod.14
„Visi vērojumi... tātad ir vai nu shēmas, vai simboli; shēmas satur tiešu, bet simboli – netiešu jēdziena attēlojumu. Shēmas attēlo jēdzienus demonstratīvi, bet simboli – ar analoģijas starpniecību ( tiek izmantoti empīriski vērojumi), spriestspējai veicot divkāršu darbu: pirmkārt, tiek lietots jēdziens jutekliska vērojuma priekšmetam, un, otrkārt, tiek lietota refleksijas kārtula par šo vērojumu gluži citam priekšmetam, priekš kura pirmais ir tikai simbols.15
Uzskatu, ka Kants ar šo spriestspējas kritiku gribējis arī parādīt un uzsvērt „dvēseles spējas”. Mūsu prātos patiesībā notiek tik daudz lietu, un mēs pat paši neapzināmies kā un kad to ietekmējam, un, liekam savam prātam darboties tieši tā, kā tas darbojas. Un nevajag jau nemaz uz visu reaģēt, visu uztvert personīgi, visu apbrīnot. Mums ir jāmāk atlasīt to, kas ir svarīgs tieši mums. Atlasīt to, kas ir saprotams mūsu prātam.


…