Autore uzskata, ka šeit ļoti lielā mērā apskatāms cilvēciskais faktors, jo persona neizmantojot higiēnas prasības nostāda sevi situācijā, kad tai pastāv risks inficēt citas personas un nodarīt tām kaitējumu. Ja personas morāle un cilvēcīgums šādu situāciju pieļauj, tad arī atbildības risks nemainīs tās darbību.
Autore apskatot šo tēmu secina, ka pēdējo gadu laiku Latvijas Republikā ir attīstījies adekvāts regulējums, lai izvirzītu prasības tetovēšanas pakalpojuma sniedzējiem, kas nosaka gan epidemioloģiskās, higiēnas prasības, gan to, kādā veidā personām jāpaziņo par savu saimniecisko darbību Veselības inspekcijai. Tieši Veselības Inspekcija ir tā, kas veic pārbaudes šiem saloniem un tetovēšanas pakalpojuma sniedzējiem. Svarīgi, lai Veselības Inspekcija būtu informēta par šiem saloniem. Ja pakalpojuma sniedzējs ievēros visus noteikumus, tad arī paziņos par savu darbību Veselības Inspekcijai, taču ja tam pastāvēs kādas šaubas – to visticamāk nedarīs. Autore uzskata, ka papildus šo noteikumu izstrādei būtu jāievieš atbildības mehānisms, kad paredzētu atbildību ne tikai tad, ja persona neievēro noteiktos drošības noteikumus, bet arī tad, ja tā atsakās informēt par savu darbību kompetentās iestādes. Iespējams, tieši iespējamā atbildība varētu būtiski ietekmēt šīs jomas profesionāļus, ja cilvēcīgums un risks kādam nodarīt kaitējumu nerada personām šo pārliecību.
…
