Jāņa Poruka mākslas būtība ir tās dziļums un vispusība. Pat uz vienu un to pašu objektu rakstnieks spēja skatīties dažādi, viņu interesēja pretēji raksturi un sociālo slāņu pārstāvji zemnieki, intelektuāļi, karavadoņi, mitoloģiskie tēli.
Tēlojuma sižetiskajā attīstībā čūsku tēliem simboliskās konotācijas mainās. Ja sākotnēji, pirmajā daļā, varonis uztver tās kā dabas daļu, bīstamu, taču likumsakarīgu, lietojot apzīmējumus čūskas un odzīte, turklāt tās antropomorfizējot, arī viņam pašam ir maza, skaista odze, kas māca gādāt par čūskām (par dabisko, kontrolēt instinktus), tad drīz vien, otrajā daļā, atklājas jauns čūskas simboliskais aspekts "čūska, odze" personības tumšāko dziņu un instinktu metafora, brāļa sieva glauda melnu čūsku, šajā daļā jau cilvēki tiek pielīdzināti čūskām.
