Katra no vēlēšanu sistēmām sniedz savas priekšrocības un savus trūkumus. Jāsaka, ka pirmajā mirklī, aplūkojot un izvērtējot katru no vēlēšanu sistēmu veidiem, mažoritārā vēlēšanu sistēma ir tā, kas šķiet vispiemērotākā, jo tās galvenā priekšrocība ir tā, ka ievēlētais kandidāts pārstāv savu apgabalu, līdz ar to ir tuvāk vēlētājiem, kas liek domāt, ka arī labāk saprot to problēmas, vajadzības un var ātrāk rast tām risinājumus, tomēr papētot šo vēlēšanu sistēmu tuvāk, arī tajai atklājas virkne trūkumu, kas noved pie secinājuma, ka Latvijā vēlēšanu sistēmu nevajadzētu mainīt, bet gan uzlabot jau esošo. Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenā priekšrocība ir, ka tā nodrošina vēlētāju atbalstīto politisko partiju proporcionālu pārstāvniecību parlamentā. Skatoties no otras puses, tā arī nav veicinājusi saliedētību, sadarbīgu sabiedrību un nav devusi labu valsts pārvaldi. Vēlēšanu sistēmas maiņa pati par sevi nedrīkst būt mērķis, tā drīkst būt tikai līdzeklis, tāpēc es uzskatu, ka ir bezjēdzīgi kaut ko ieviest un tikai pēc tam domāt, kā likt tam darboties, tāpat arī nav vērts mainīt kaut ko tikai mainīšanas pēc, labāk pilnveidot jau zināmo.
