Valodas politika ir valsts īstenotu apzinātu pasākumu kopums valstī runāto valodu funkcionālā sadalījuma saglabāšanai, runātāju kolektīvo valodas tiesību noteikšanai, valodas izpētei un attīstīšanai.
Valodas politika ir viens no valsts iekšpolitikas galvenajiem virzieniem, kas cieši saistās ar valsts etnopolitiku. Valodas politika ir saskaņota ar valstī īstenoto izglītības un kultūras politiku un atbilst valsts starptautiskajām saistībām.1
Valodas politikas jautājumi vienmēr ir ieņēmuši nozīmīgu vietu kopējā valsts iekšpolitikā. Tie tiek aktualizēti tad, kad ir nepieciešams vai nu aizsargāt kāda noteikta valodas kolektīva runātāju tiesības daudzvalodīgā teritorijā, vai tieši pretēji – ierobežot vai iznīcināt kāda noteikta valodas kolektīva valodu (piemēram, PSRS, cariskās Krievijas un nacistikās Vācijas valodas politika).
Ja kādā sabiedrībā tiek lietotas vairākas valodas vairākas valodas, tās izvēle var veicināt vai kavēt iedzīvotāju piedalīšanos politiskajā vai ekonomiskajā dzīvē, kā arī veicināt dažādu sociāl-politisku konfliktu (etniskie konflikti, pilsoņu karš) izraisīšanos. Ikvienas valsts etnopolitikas mērķis ir tajā dzīvojošu etnosu optimālu savstarpējo attiecību veidošana, lai nodrošinātu valsts iekšejo stabilitāti. Šajā situācijā valsts valodas politika ir etnopolitikas sastāvdaļa.…
