Šajā nodaļā tiek rakstīts par mēri, kas ir izplatījies pilsētā. Saskaņā ar šo slimību bija izsludināti vairāki stingri noteikumi, kas bija jāievēro. Ja cilvēki vēlējās iziet no savas mājas, tad tas bija jādara pārmaiņus un izvairoties no jebkuras satikšanās. Pārvietoties varēja tikai intendanti, sindiki un sargkareivji. Bija atdalīta, nekustīga, sastingusi telpa – tāda kā karantīna, tomēr tajos laikos aizsargāšanās pret šo slimību netika veidota pienācīgi – tikai bija izziņots, lai neatstāj savas mājas. Katrs bija piesaistīts savai vietai. Un, ja šis cilvēks kustas, tad riskē ar savu dzīvību, viņš var aplipināties vai saņemt sodu. Katru dienu sindiks gāja apgaitā pa ielu, par kuru viņš bija atbildīgs, apstājās pie katras mājas, lika visiem iedzīvotājiem nostāties pie logiem, sauca katru pēc uzvārda un ievāca ziņas par katra stāvokli – veselības izmaiņām.
Panoptiks ir jāsaprot, kā vispārināts funkcionēšanas modelis; veids, kā definēt varas attiecības ar cilvēku ikdienas dzīvi. Panoptiks nav jāsaprot kā sapņu ēka – tas ir atkal pie savas ideālās formas novesta varas mehānisma diagramma; tā funkcionēšanu, kas atrauta no jebkura šķēršļa, pretošanās vai berzēšanās, labi var iedomāties kā tīru arhitektonisku un optisku sistēmu – faktiski tas ir politiskas tehnoloģijas attēls, ko var atbrīvot un kas jāatbrīvo no jebkuras specifiskas lietošanas. …
