Aristotelis uzsklatīja, ka režīmi, kuros ieguvēji bija tikai valdnieki, nav pieņemami, jo šajos gadījumos ar politiskiem līdzekļiem tika mēģināts apmierināt relatīvi šauras intereses uz citu rēķina. Tāpēc monarhija, aristokrātija un polītija Aristotelim šķita daudz pieņemāmākas, jo šajos režīmos vara tiek izmantota pavalstnieku interesēs. Par visnepiemērotāko režīmu viņš uzskatīja tirāniju, jo šeit pavalstnieki faktiski kļūtu par valdnieka vergiem. Monarhija un aristokrātija Aristotelim šķita nepraktiskas, jo viņš apšaubīja valdnieku spēju sabiedrības intereses stādīt pāri savām personīgajām vēlmēm. Tāpēc par ideālu risinājumu viņš uzskatīja polītiju, tomēr vienlaikus brīdināja, ka šādu režīmu apdraudētu demagogi, kas, izmantojot populistiskus paņēmienus, mēģinātu pārņemt varu un īstenot to savās interesēs. Tāpēc Aristotelis par rēalai dzīvei piemērotāko uzskatīja aristokrātijas un demokrātijas apvienojumu, kā arī piedāvāja varu nodot vidusslāņa rokās, tas ir, tādu, kas nav nedz nabadzīgi, nedz arī bagāti.
Tālāk šīs idejas attīstīja tādi domātāji kā Loks un Monteskjē. Lai gan viņu idejas atšķīrās no klasikās klasifikācijas, to pamātā bija tieši Aristoteļa teorija par politiskiem režīmiem.
Divdesmitā gadsimta gaitā politisko režimu klasifikācija mainījās. Pēc Otrā pasaules kara pasauli nosacīti varēja sadalīt divās nometnēs: demokrātiskajā pasaulē, ko galvenokārt pārstāvēja Rietumvalstis un totalitārās valstis, ka Padomju savienība. Šo dalījumu radīja, kā jau es iepriekš minēju. Otrais pasaules karš, kura laikā parādījās jaunas autoritārisma formas nacistiskajā Vācjā, fašistiskajā Itālijā un Padomju Krievijā. Taču Aukstais karš ieviesa zināmas pārmaiņas šajā režīmu klasifikācijā. Arvien populārāka kļuva “trīs pasauļu” tipoloģija.
…
