Ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš cilvēku došanās trimdā, tomēr vēl arvien daži šos notikumus atceras it kā tie norisinātos vakar. Trimdā lielākoties devās radoši, izglītoti cilvēki, kuriem draudēja izsūtījums, to vienīgā paglābšanās – došanās svešumā jeb izceļošana no dzimtenes. Došanās trimdā latviešu literātiem un māksliniekiem sākumā bija grūta, laika gaitā tie spēja atrast mājvietu, darbu, bet vēl joprojām nespēja sēdēt uz vietas un klusu noskatīties savas tautas ciešanās. Vienīgais risinājums bija rakstīt ārzemēs esot, tādēļ visu šo ārzemēs iznākušo darbu kopumu mūsdienās dēvē par trimdas literatūru, kas kļuva par vēl vienu vēstures lieciniecēm.
Došanās prom no mājām ir skumja, bēdīga sajūta, it īpaši apzinoties, kad visticamāk neatgriezīsies atpakaļ, bet citas izvēles nav. Ar šādu priekšstatu daudzi latvieši bija spiesti doties trimdā un pavadīt tālāko dzīves daļu citā zemē. Vairums trimdinieki devās uz rietumiem jeb Amerikas Savienotajām Valstīm, kur par spīti visām ciešanām dzīves laikā spēja saglabāt latviešu kultūru, valodu un nezaudēt savu identitāti svešatnē, kas, manuprāt, liekas iedvesmojoši.
