Es esmu izsaukuma zīme! Un patiesībā esmu ar to ļoti apmierināta. Mani vienmēr pamana, jo es esmu izsaukuma zīme! Kas salīdzinājumā ar mani ir punkts un jautājuma zīme – nekas. Teikumi ar punktu beigās ir kā rāmas upes, kas mierīgi plūst un plūst, plūst un plūst un, kad beidzot parādās kāds izsaukuma teikums, visi pievērš uzmanību tieši man, jo es kliedzu, saucu, pavēlu, uzstāju, arī rosinu, izsaku vēlējumu. Dažreiz pietiek tikai ar vienu vienīgu vārdu un, es, izsaukuma zīme, padaru to īpašas uzmanības vērtu. Ieklausieties – es esmu. Es esmu? Vai arī – es esmu! Vareni.
Kaut gan, ja tā padomā, ko gan es darītu bez pārējām pieturas zīmēm. Punkts vienmēr tik mierīgs, nosvērts, bet savā mierīgumā reizēm pasaka tik daudz, cik es nespēju pateikt ar savu uzstājīgo izsaukumu. Jautājuma zīme jāatzīst reizēm ir konkurente man. …
