Statuss ir cilvēka sociālās uzvedības galvenais komponents, jo no statusa izriet cilvēka sociālas funkcijas — lomas, ko cilvēks spēlē sabiedrība. Ja cilvēkam nav statusa (piemēram,vājprātīgajam), viņa uzvedību regulēt nav iespējams. Reālo cilvēka uzvedību nosaka ne tikai svarīgākie, bet visi cilvēka statusi. Piemēram, cilvēka darba uzvedību ka vienu no sociālas uzvedības veidiem nosaka ne tikai viņa darbinieka statuss, bet arī nacionālais, izglītības, ģimeniskais tn lā saucamais socio-metriskais statuss.
Sociometriskais (sociāli psiholoģiskais) statuss atspoguļo personības vietu un nozīmīgumu kādā grupa, piemēram, darba grupā. Cilvēks šajā grupa var būt līderis, autoritāte vai arī noraidītais, atstumtais, var būt ideju ģenerators vai nīgrs kritiķis. Tā kā indivīds dzīvo un darbojas grupās, lā pozīcija, kuru viņš ieņem grupas sociālpsiholoģiskajās attiecībās, starppersonu komunikācijas sistēmā nozīmīgi ietekmē cilvēka sociālo uzvedību šajā grupa un var ietekmēt viņa uzvedību arī citās sociālajās situācijās. Piemēram, cilvēks, kura sociometriskais statuss darba kolektīvā ir zems, kuru neuzklausa un ar kuru nerēķinās, var ari ģimenē justies atstumts un nevajadzīgs, vai arī pretēji — ģimenē uzvesties kā despots un tirāns, cenšoties-kompensēt pazemojošo stāvokli darba vietā.…
