Latvijas bibliogrāfijas vēsture jāaplūko kopsakarā ar Latvijas vēsturi un Latvijas grāmatniecības vēsturi. Bibliogrāfijas vēsture valstī parasti ir tikpat sena kā nācijas grāmatniecība, tomēr Latvijas bibliogrāfijas pirmsākumi atpaliek no grāmatniecības sākumiem Latvijā par diviem gadu simteņiem. Grāmatniecības pirmsākumi Latvijā meklējami 16.gs., bet bibliogrāfijas – tikai 18.gs. Iemesls – latviešu politiskā un ekonomiskā atkarība, kas kavēja izglītības attīstību un reizē arī nepieciešamību pēc nacionālās iespiedprodukcijas bibliogrāfiskās apzināšanas. Pirmā bibliogrāfiskā produkcija Latvijā nebija nacionāla ne pēc satura, ne sastādītāju tautības, tomēr tā bija adresēta latviešiem. Lielākā daļa 18.gs. bibliogrāfisko materiālu pēc formas visai nosacīti atbilst jēdzienam “bibliogrāfiskā produkcija” mūsdienu izpratnē.
19.gs.pirmajā pusē turpinājās un attīstījās 18.gs. iedibinātās bibliogrāfijas tradīcijas. Šajā laikā bija pirmie mēģinājumi radīt analītisko bibliogrāfiju, kārtējo bibliogrāfiju, bibliotēku iespiestos katalogus, kā arī apzināt visu latviešu iespiedprodukciju. 19.gs vidū latvieši jau bija ieguvuši zināmu ekonomisku un juridisku neatkarību no vācu muižniekiem un mācītājiem, kā arī vidējo, bet daži pat augstāko izglītību. Šajā laikā latvieši ieņēma savu vietu ekonomikā, kultūrā, literatūrā un arī bibliogrāfijā. Līdztekus tradicionālajiem bibliogrāfijas virzieniem rodas jauns – novadpētniecības bibliogrāfija. Rakstniecības attīstība palīdzēja arī attīstīties un izzināt latviešu kultūru.…
