-
Vācu okupācija un režīms Latvijā
3) Kādas cerības kara sākumā daudzi Latvijas iedzīvotāji saistīja ar vāciešu ienākšanu Latvijā? Vai tās attaisnojās?
Latvijā pārsvarā visi iedzīvotāji vāciešus uztvēra kā atbrīvotājus. Rietumeiropas iedzīvotājiem vācieši bija iekarotāji, bet Baltijas valstīs okupācijas sākumā attieksme viņiem bija savādāka. Sākoties Vācijas iebrukumam PSRS 1941. g. jūnijā, organizējās latviešu pašaizsardzības spēki, kas sastāvēja no bijušajiem aizsargiem un militārpersonām. Tie uzbruka padomju varas pārstāvjiem. Atkāpjoties dzīvību zaudēja vairāki simti sarkanarmieši un komunistiskās partijas aktīvisti. 1941. gada 1.jūlijā agrākie valsts darbinieki nodibināja Latvijas organizāciju centru un sāka atjaunot valsts iestādes, kuras bija pastāvējušas pirms padomju okupācijas. Virsnieki Roberts Osis un Voldemārs Veiss izveidoja latviešu policijas dienestu un komandantūras. Taču līdzīgi kā komunisti, arī nacisti apspieda latviešu nacionālo pašapziņu. Tie pārdēvēja ielu nosaukumus pilsētās, aizliedza svinēt Latvijas valsts svētkus, atjaunoja ģenerāļa Rīdigera von der Golca piemiņu. Vācu okupācija nepieļāva nekādus Latvijas valsts atjaunošanas mēģinājumus. Plaši Baltijas valstīs tika popularizēts rasu naids un āriskās kultūras pārākuma ideja. Paredzēja arvien vairāk ierobežot izdevumus vietējās valodās.
…
Kad un kādos virzienos vācu okupācijas karaspēks ienāca Latvijā? Galvenie uzbrukuma mērķi bija Liepāja ar tās ostu, galvaspilsēta Rīga, taču stratēģiski svarīgākie bija uzbrukumi Krustpils un Daugavpils virzienā, kam bija jāiznīcina padomju karaspēka aizsardzības līniju veidošanās un pārgrupēšanās gar Daugavu. Jau kara pirmajās minūtēs tika bombardētas Sarkanās armijas bāzes Liepājā un Ventspilī. Galvenie uzbrukuma virzieni tika vērsti uz armijas un karaflotes bāzi Liepāju, svarīgo dzelzceļa mezglu Daugavpili, Krustpili pie Daugavas līnijas un galvaspilsētu Rīgu. Latvijas iekarošana vācu armijai bija tikai viens posms ceļā uz tās stratēģisko mērķi - Ļeņingradu.