Dramaturģija ir daiļliteratūras veids, kura pilnīgākā, spilgtākā izpausme ir teātra izrāde. Dzejā tēls atklāj dvēseles pašizteiksmi, prozā — akcentē attieksmi pret ārpasauli, bet dramaturģijā tēls redzams rīcībā, uzskatu kolīzijās un tiešā saskarē ar citiem tēliem. Autora pozīcija atklājas netieši - konflikta risinājumā, raksturu sadursmē. Dažos gadījumos autors identificē sevi ar kādu lugas tēlu vai pat ievieš autortēlu. Taču visbiežāk autors neiejaucas notikumos. Dramaturģijas satura uztverē izšķiroša nozīme ir darbībai, konfliktam un tēla runai.
Darbība ir tēlu rīcība sižeta kopsakarībās. Iekšējā darbība ir galvenā tēla izpausme saskarsmē ar citiem raksturiem. Te atklājas psiholoģisko konfliktu cēloņi, bieži vien nepārvarami, jo tēls pats ir to rosinātājs. Arējā darbība atveido konfliktus, kas rodas, risinās un atrisinās notikumu attīstības gaitā neatkarīgi no indivīda gribas. Darbības izvērsumā nozīmīga ir peripetija (sengrieķu val. peripetija — negaidīts pavērsiens) — strauja pārmaiņa tēla dzīvē vai notikumu attīstībā. Aristoteļa izpratnē - darbības pāreja pretdarbībā. Peripetija rāda nejaušības, gadījuma ietekmi uz sižeta attīstību un dzīvi kā neprognozējamu apstākļu sakritību, neatminama likteņa ietekmi uz cilvēku. Peripetijas veido intrigu (latīņu val. intricare - mulsināt) — spraigu, sarežģītu sižeta savijumu. Tēls, izmantojot viltu, slepus cenšas realizēt savtīgus mērķus, tādejādi radot neatslābstošu interesi par sižeta attīstību.…
