Masu mediji, it sevišķi televīzija, konkrētu rubriku ietvaros veido viedokļu un noteikta dzīvesveida modeļa kaleidoskopu, kas, periodiski nostiprināts, konstruē sociālo realitāti. Žurnāli, kam mērķauditorija ir konkrēta dzimuma lasītājs, postulējot attiecīgu personisko īpašību kopumu, darījumu, vaļasprieku, aizraušanos un problēmrisinājumu atspoguļojumu, veido stereotipu vides raksturojumu un intensificē tēlu, kas sabiedrībā tiek akceptēts kā sociāli aktīva un veiksmīga personība.
Šāda vilinošas vides un varoņiem raksturīgā dzīvesveida kultivēšana izraisa lasītājā vēlmi pieņemt to kā sev nepieciešamu un atbilstošu modeli, neapzināti identificējot sevi ar žurnāla ieturēto vīrieša vai sievietes tēlu, un pārņemot medija skatījumu uz attiecīgajām parādībām ikdienā. Līdz ar to nostiprinās medija izstrādātā realitātes konstrukcija, lasītājam nerodas atšķirība starp medija un savu redzējumu, tātad nerodas konflikts starp postulēto un patieso realitāti.
Medija realitātes konstruēšanu var izvērtēt no dažādu komunikācijas teoriju pozīcijām: Kultivācijas teorijas (H. Gerbners), Kritiskā diskursa analīzes (E. Gidenss), taču darba autore vadās pēc mikrolīmeņa teorijas - simboliskā interakcionisma (Dž. H. Mīds), pieminot arī koordinēto Nozīmju Menedžmentu (W. B. Pīrss, V. Kronens), K. Seligera, A. Karšena pētījumus par lasīšanas ietekmi uz indivīda zemapziņu, praksi varoņu atlasei, elites atspoguļojumam medijos un tās varai pār lasītāja apziņu.…
