Šīs personu tiesības ir iestrādātas gan dažādos Latvijas Republikas, gan arī starptautiskos normatīvajos aktos.
Latvijas likumdošanā tiesības uz darbu ir iekļautas Latvijas Republikas (turpmāk tekstā – LR) Satversmē, piemēram, LR Satversmes 106.pantā noteikts, ka: „Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšanā saskaņā ar tiesas nolēmumu”.1
Darba tiesisko attiecību tiesisko regulējumu nosaka Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Eiropas Savienības tiesību akti, Civillikuma IV daļas „Saistību tiesības” 15.nodaļa „Prasījumi no darba attiecībām” I apakšnodaļa – „Darba līgums” u.c., kā arī LR Darba likums (turpmāk tekstā – LR DL), kura galvenais uzdevums ir nodrošināt visaptverošu darba devēja un darbinieka tiesisko attiecību regulējumu, kā arī saskaņot LR darba likumdošanu ar Eiropas Savienības prasībām.2 Darba tiesiskās attiecības nosaka arī citi LR normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.
Lai kontrolētu, kā valstī tiek nodrošinātas darba tiesiskās attiecības, darbojas tādas iestādes kā Valsts darba inspekcija un Valsts ieņēmumu dienests u.c.…
