Psihodiagnostika

Psihodiagnostikas vārds parādījās 1921.g. Tā saucās Hermaņa Rorchach grāmata. Viņš pēc izglītības bija psihiatrs un izgudroja populāro tintes traipa testu. Viņš mēģināja atrast tādas traipu formas, lai noteiktu cilvēka psihisko slimību. Viņš meklēja tādus traipus, kurus slimnieki ar dažādām slimībām interpretēja dažādi. 4 gadu laikā viņš atrada 15 traipus, uzrakstīja grāmatu un aiznesa uz tipogrāfiju un no 15 traipiem publicēja tikai 10, jo bija kaut kādi tehniski iemesli. Pamatā visas interpretācijas pārsvarā ir psihoanalītiskas. Cilvēks projicē uz vāji strukturētiem vizuāliem stimuliem savas iekšējās, pamatā neapzinātos pārdzīvojumus. Tematiskais apercepcijas tests.
Psihodiagnostika ir psiholoģisko metožu lietošana indivīda vai grupas psihiskā stāvokļa vai īpašību noskaidrošanā. Šis stāvoklis tiek konstatēts, izmantojot standartizētus testus un nestandartizētus uzdevumus, kuru izpilde dod iespēju:
1)salīdzināt pētāmā indivīda (vai grupas) spējas šajā brīdī ar viņa spējām citā laikā (intraindividuālais vai intragrupas slēdziens);
2)salīdzināt indivīda (grupas) spējas ar citiem indivīdiem (grupām) (interindividuālais vai intergrupas slēdziens);
Daudz biežāk tiek lietots otrais veids.
Praktiski psihodiagnostika tiek izmantota ļoti daudzās dažādās psihologa darbības nozarēs. Tas var būt gan tad, kad viņš ir eksperimenta autors vai dalībnieks, kā arī tad, kad viņš nodarbojas ar individuālo konsultēšanu vai psihokorekciju. Psihodiagnostikas mērķis ir noteikt psiholoģisko diagnozi. Psihodiagnosticējošā procedūra sastāv no datu ievākšanas, datu pārstrādes un interpretācijas un secinājumiem.
Strādājot par psihologu, ir jābūt gatavam dibināt pietiekami tuvas, uz emocionālu izpratni balstītas attiecības ar dažādiem cilvēkiem, jāprot pareizi novērtēt viņu jūtas, uzskatus, sav­dabīgās personības īpatnības, pašam paliekot neitrālam un neizsakot par to vērtējumu. Katrā konkrētā gadījumā jāizprot indivīda specifiskās grūtības un psiholoģiskie traucējumi, lai atrastu vispiemērotāko pieeju, kā, izmantojot viņa paša resursus, veicināt personisko izaugsmi un motivēt savas dzīves veselīgai kontrolei. Tas prasa elastību, empātiju un intuitīvu situācijas izpratni, toleranci pret nenoteiktību, patiesīgumu attiecībā pret klientu un atvērtību pret savu iekšējo personīgo pieredzi – jūtām, pašizziņu, spēku, identitāti, atbildību.…