Pašā darba sākumā nav saskatāmas impresionisma iezīmes, jo tas sākās ar ievadteikumiem, tomēr, visā turpmākajā darba saturā un līdz pat tā beigām, impresionisms saskatāms ik uz soļa.
Īpaši daudz darbs izdaiļots ar krāsām. Krāsās ietērpti ir gan cilvēki, gan daba: „Skatījos vienīgi uz savām kājām. Tās bija baltas, baltas.“, „Bet dzīve mums melna, un arī Spodris ir apkvēpis.“, „Matos tai sarkanas rozes, rokā – baltas kā sniegs.“ Vai piemēram: „Te zied ceriņi, balti un zili. Arī zilie tagad, pustumsā, izskatās balti.“ Kā redzams, tad šī garstāsta katra rindkopa ir raibu raiba, taču tas nebūt vēl nav viss, jo tas ir bagāts un izkrāsots arī ar emocijām un jūtām. Jūtas šeit ir kā „amerikāņu kalniņi“, vienubrīd tās paceļās debesīs, ir skurbas mīlestības piesētas, bet jau nākošajā brīdī tās krīt it kā akacī, ir sāpju, skumju un pārdzīvojumu pilnas. Lielākoties gan, tā kā tas ir Rasmas stāsts, tad darbā pārstāvētā jūtu pasaule, ir tieši šīs varones piepildīta. Rasma nemitīgi cīnās ar savu prātu un sirdi. …
