Šajā procesā, ko sauc par “efektīvu skolu”, ir iesaistīti trīs – skolotājs, skolēns un viņa vecāki. Katram ir savs uzdevums un ir ļoti grūti noteikt, kura ir svarīgs un kura - ne tik svarīgs.
Vecāku uzdevums ir bērnu pozitīvi noskaņot pret skolu un mācībām, lai tas nebūtu slogs, kā bieži notiek mūsdienās. Bērns ir aizņemts ar daudzām problēmām, nevis ar mācīšanos. Daudziem vecākiem nemaz neinteresē, kas bērnam skolā tiek iemācīts, ir tikai prasība nākt mājās ar labām atzīmēm, kas dažreiz nemaz nav tas objektīvākais vērtējums.
Daudziem skolotājiem bija un ir tāds uzskats, ka mācību vielas iekalšana un vārdiska atkārtošana dod garīgu spēku un veicina intelektuālo un tikumisko izglītību. K.Dēķens raksta tā: ”Šo paviršo pedagoģisko ieskatu, ka galvā iekaltā viela jau veicina izglītību, sauc par didaktisko materiālismu. Tā nav īpaša teorija, bet tikai pedagoģiska neizprašana, pret kuru cīnās visi didaktiķi, tādēļ ka tā velti apgrūtina skolēnu atmiņu...” Te nu jādomā, ka skolotājs nav savā īstajā vietā, jo tikai ar interesi iemācīta viela spēj uzkavēties atmiņā ilgāk nekā līdz ieskaites nokārtošanas beigām. Mācībām būtu jābūt tādām, kas ievērojot bērna iedzimtos dotumus, viņa intereses un tieksmes, sekmē spēju attīstību. Bet te nu “klibo” arī valsts sastādītās mācību programmas, kurās bieži vien ir ietvertas mācību vielas, kuras nav tik svarīgas, bet ir diezgan sarežģītas.
…
