1. Starptautiskās attiecības neoreālistu skatījumā.
Neoreālisms ir reālisma novirziens, kura attīstību veicināja tieši pārmaiņas gan Aukstā kara pēdējos gados, gan starptautiskās sistēmas izmaiņas pēc tā. Tādejādi šīs teorijas pamatā ir starptautiskās sistēmas reālistu skatījums citādākā interpretācijā. Par neoreālisma aizsācēju var uzskatīt K. Valtzu (Kenneth Waltz), kurš, 1979. gadā izdodot grāmatu „Theory of International Politics”, piedāvāja citādāku un līdz ar to jaunu skatījumu uz starptautisko politiku. Tomēr tas neizslēdz daudzas līdzības reālisma un neoreālisma uzskatos. Piemēram, ”abi analizē sistēmu, abi ir valsts – centriski, abi starptautisko politiku redz kā konkurējošu, abi uzsver materiālos faktorus, nevis nemateriālos kā idejas un institūcijas, un abi uzskata, ka valstis ir egoistiski aktieri, kas pauž pašpalīdzību”.1 Tajā pašā laikā neoreālistiem ir raksturīgi ne tikai atšķirīgi uzskati no reālistiem, bet arī savā starpā, kas sīkāk tiek raksturoti šajā nodaļā.
1. 2. Neoreālisma pamatprincipi.
Neoreālisma pamatā ir pārliecība, ka starptautiskā sistēma ir anarhiska un valstis ir potenciāls drauds viena otrai, jo tās cīnās par izdzīvošanu savā starpā. Dž. Mearšeimers (John Mearsheimer) starptautisko sistēmu uztver kā ”brutālu arēnu, kur valstis meklē iespējas priekšrocībām vienai no otras”.2 Katrai valstij ir tiesības būt neatkarīgai no citām un piemīt absolūta autoritāte tās teritorijā. Līdz ar to nevienam no šiem politiskajiem subjektiem nevar pilnībā uzticēties vai izprast tā politiku. Īstenojot intereses šādos apstākļos, valstis var paļauties tikai uz sevi.…
