Sartrs to rakstījis eksistenciālisma aizstāvībai, sākot ar pārmetumu, kas veltīti eksistenciālismam, uzskaiti (no tā, ka eksistenciālisms liek cilvēkam samierināties ar izmisību un beidzot ar to, ka eksistenciālisti rādot riebīgo un šaubīgo).
Sartrs dod arī savu eksistenciālisma definīciju – EKSISTENCIĀLISMS ir mācība, kas padara cilvēka dzīvi iespējamu un apgalvo, ka jebkura patiesība un jebkura darbība ietver cilvēku kā vidi un subjektivitāti.
Sartrs izdala 2 eksistenciālisma virzienus: 1) kristīgie filozofi – eksistenciālisti (Jasperss un Marsels); 2) ateistiskie filozofi – eksistenciālisti (Heidegers, Sartrs).
Tomēr, kā Sartrs atzīmē, abiem virzieniem kopīgs uzskats, ka esamība pastāv pirms būtības (vai nu kā Dievs, kas rada cilvēku, labi zinādams, ko rada, vai arī kā cilvēciskā realitāte, kad cilvēks vispirms eksistē un tikai tad tiek definēts).
Eksistenciālisma pirmais princips ir SUBJEKTIVITĀTE, ko arī eksistenciālistiem pārmet. Taču arī šeit Sartrs izdala 2 nozīmes: 1) subjektīvisms pauž indivīda izvēli; 2) tas pauž arī indivīda nespēju pārvarēt cilvēcisko subjektivitāti. …
