Katrā cilvēkā piedzimstot ir savs Es, savs kodols, unikalitāte vai tīrradņa neapslīpētais dimants - patiesums, dziņas, vajadzības, īstums – tas, ko būtu jāsargā visstiprāk kā jebko. Taču sabiedrības kulturālais spiediens, vecāku morāles principi un viņu neapstrādātās bērnības traumatiskās pieredzes, bērnā iedēj un izveido tādas uzvedības reakcijas, kas kļūst par neizturamām viņiem pašiem un tām pieaugot, arī līdzcilvēkiem. Reizēm vecāki iesēj bērnos slimās sēklas, no kurām izaug neveseli augi, tad tie vēlas tos augus ārstēt ar visām tiem zināmajām metodēm. Taču tie neapzinās to, ka tie ir viņi, kurus vajadzētu ārstēt, nevis augus vai bērnus.
Esot pieaugušajiem, ir grūti saredzēt, sadzirdēt savu dziļumu, savas kvēlākās vajadzības un piepildījumu. Cilvēki nespēj sadzirdēt sevi. Nespēj saprast tos signālus, kurus ķermenis raida, jo antenas ir nolauztas. Apziņā ir tikai virspusējas vajadzības. …
