Romā pazina mantošanu pēc testamenta un mantošanu pēc likuma.Šeit īpatnība tāda, ka vienlaicīgi nevarēja mantot pēc likuma un testamenta. Romieši uzskatīja, ka viena un tā pati persona nevar mirt, daļēji savu mantu novēlējusi ar testamentu, daļēji bez testamenta. Priekšroka tika dota testamentārajai mantošanai. Ja testamenta nebija, vai tas atkrita, tad mantošana notika uz likuma pamata.
Ja nemaz nebija mantinieku, tad mantojums tika uzskatīts par bonum vacans – bezmantinieku manta. Romas valsts pirmsākumos nevienam nepiederošu mantu (res nullium) varēja iegūt īpašuma uz noilguma pamata pirmais, kas to paņēma. Princepa Augusta laikā tādu mantu paņēma valsts kase (fiscus), kad kristīgā ticība bija kļuvusi par Romas valsts reliģiju, uz bezmantinieku mantu sāka pretendēt beznīcas un labdarības iestādes.
Testamentu taisīt nebija iespējams mantojuma atstājējam ar ierobežotu rīcībspēju: nepieaugušam, garīgi slimam, izšķērdētājam, kā arī kurlmēmiem.
…
