Par renesanses laikmetu sauc visu XV-XVI gadsimta zinātnes un mākslas straujā uzplaukuma laiku kopumā. Tas veido pārejas posmu no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem.
Cilvēka radošais gars atbrīvojas no viduslaiku ierobežojumiem un radīja lieliskas mākslas vērtības.
14.gs. Itālija ir zeme, kurā darbojas tā laika ģeniālāko prātu un jūtu cilvēki.
Renesanse ir antīkās un kristīgās mākslas sakausējums. Itāļu mākslinieki mācījās no grieķu- romiešu atstātā mantojuma.
Renesanse ir lielu un daudzpusīgu personību māksla. Savu arodu mākslinieki apguva darbnīcās, mācoties gan celtniecību, gan akmeņu apstrādi, gan tēlniecību un glezniecību. Lielākie tā laika meistari izstrādāja savu individuālo stilu.
Pārejā no viduslaikiem uz jauno laiku kultūru radās jauns pasaules uzskats- humānisms (mākslas uzmanības centrā ir cilvēks). Māksla tiecas atklāt cilvēka gara, prāta, jūtu un arī cilvēka ķermeņa skaistumu, tiecas parādīt, ka cilvēks nav tikai niecība, puteklis Dieva priekšā(kā uzskatīja agrāk), bet ir personība, individualitāte, kas uzplauka blakus baznīcas askētismam.
Baznīcas māksla kļūst par dieva radītās pasaules slavinājumu, un to pauž neskaitāmas brīnišķīgas šī laika gleznas, skulptūras un skaņdarbi.
Renesanses laikā izkristalizējās jēdziena māksla izpratne.…
