Nomenklatūra tiek saprasta kā PSRS nozīmīgāko administratīvo pozīciju kopums.1 Padomju nomenklatūra savā būtībā nozīmē to, ka, piemēram, darbinieku valsts vadošajos amatos iecēla tikai ar komunistiskās partijas atbildīgās komitejas piekrišanu. Tikai šī atbildīgā komiteja varēja lemt par kandidāta atbilstību šim amatam, apstiprināja šos kandidātus, bija tiesīgas atbrīvot no amata. Šī komiteja arī izvirzīja amatam jau sagatavotus kandidātus bieži vien no komunistiskās ideoloģijas atbalstītājiem un tiem, kas darbojās komunisma sfērā vai kādā citā veidā bija ar to saistīti, bet nekādā ziņā to nenoliedza.
Parasti cilvēkus, kas ieņēma vadošos amatus mēdz dēvēt par eliti. Mūsdienās dominē priekšstats par eliti kā indivīdu kopumu, kuru rokās ir vara.2 Neapšaubāmi ir tas, ka šīs nomenklatūras rokās neapšaubāmi bija diez gan liela politiska vara, ja jau tā izvēlējās kandidātus, kā arī tos apstiprināja vadošajos amatos. Tā arī lielā mērā spēja kontrolēt un pārvaldīt procesus sabiedrībā. Pieminams ir arī tas, ka pašas nomenklatūras ietvaros izveidojās konkurējoši grupējumi. Grupējumi ir arī savā mērā saistīti ar eliti, kas var būt gan politiska, gan ekonomiska, gan reliģiska utt. Protams, veidojās arī tādi grupējumi, kas nekādā mērā nebija saistīti ar eliti, kā, piemēram, disidenti.
40. gadu beigās izveidojās Latvijas oficiālajā politiskajā un ekonomiskajā elitē divi galvenie grupējumi. …
