Kopš nedēļas pirmajām dienām skolotāja brīdināja bērnus, ka piektdien uzdošot rakstīt domrakstu, kuru nodot vajadzēšot jau pirmdien. Tāpēc viņa aicināja mūs nedēļas nogali plānot tā, lai atliktu laika rakstīšanai. Cik interesants būšot temats! Cik daudz mums būšot par to ko teikt! Pēc tādas runāšanas gandrīz vai nevarējām piektdienu aiz ziņkārības sagaidīt ,tikai Alvils pēdējā solā murmināja: „Lai tad pati arī raksta, ja tā jūsmo! Mani brīvdienās pie burtnīcas neviens nepiedabūs!”
Sacerējuma „Laimīgākā diena” nodošana pagāja bez liekiem starpgadījumiem, ja neskaita to, ka Alvils bija ļoti izbrīnījies, jo par domrakstu neko nebija dzirdējis. …
