| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Nepieciešamība pēc cilvēktiesību ierobežošanas | 3 |
| 2. | Ierobežojums ir noteikts ar likumu | 4 |
| 3. | Leģitīma mērķa esamība | 5 |
| 4. | Ierobežojuma samērība ar leģitīmo mērķi | 6 |
| 5. | Izmantotā literatūra | 7 |
4. Ierobežojuma samērība ar leģitīmo mērķi
Lai konstatētu, vai cilvēktiesību ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams vai tas atbilst šai nepieciešamībai un ir ar to samērīgs. Satversmes tiesa savā praksē gan trešo kritēriju vienkāršojusi, pārbaudot nevis ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, bet gan ierobežojuma samērīgumu. Satversmes 116.pants nosaka tikai divus kritērijus tiesiskai pamattiesību ierobežošanai – tam ir jābūt noteiktam ar likumu un vērstam uz leģitīma mērķa realizāciju, bet ar to demokrātiskā un tiesiskā valstī ir par maz, lai varētu pieļauj cilvēktiesību ierobežošanu. Tāpēc, lai nodrošinātu efektīvu pamattiesību aizsardzību ir būtiska vajadzība pēc – nepieciešamības demokrātiskā sabiedrībā. Samērīguma princips prasa, lai valsts izvirzītais mērķis un personai uzliktais ierobežojums būtu savstarpēji saskaņots un pēc to vērtības, pakāpes, nozīmīguma, samērīguma, kvalitātes un intesitātes.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu , kurš sevī ietver trīs īpašības: 1) likumdevēja ierobežojumam ir jābūt noteiktam vispārības interesēs un ne citiem mērķiem; 2) nepieciešamība konstatēt, ka normā noteiktajam ierobežojumam jābūt vienīgajam saudzīgajam līdzeklim kā sasniegt mērķi, kā arī 3) līdzeklim un mērķim jābūt savstarpēji samērīgiem.…
Cilvēktiesību ierobežošana. Ierobežojums noteikts ar likumu, leģitīmā mērķa esamība, ierobežojuma samērība ar leģitīmo mērķi Satura rādītājs 1. Nepieciešamība pēc cilvēktiesību ierobežošanas 3 2. Ierobežojums ir noteikts ar likumu 4 3. Leģitīma mērķa esamība 5 4. Ierobežojuma samērība ar leģitīmo mērķi 6 5. Izmantotā literatūra 7 Personas tiesības un pamatbrīvības ir iekļautas Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļā, kas tika izdarīts 1998.gada 16.oktobrī, Saeimai pieņemot, un 1998.gada 6.novembrī stājoties spēkā. Šādi tika nostiprināts modernas un demokrātiskas valsts raksturīgās pamattiesības, kā, piemēram, vienlīdzība, dzīvība, rīcības brīvība u.tml., kā arī nosakot šo tiesību saturu un iespējamos ierobežojumus, lai spētu saskaņot viena indivīda brīvību ar otra indivīda brīvību, ko sacīja Kants. Tās ir cilvēka dabai piemītošas un neatņemamas, tomēr neskatoties uz to, tās tiek ierobežotas. Pēdējos gados attīstoties cilvēktiesībām, aizvien vairāk pieaug to ierobežošana, kura tiek uzskatīta par nelikumīgu darbību no sabiedrības puses, apspiežot cilvēka goda un cieņu ievērošanu, ierobežojot personas tiesības uz privāto dzīvi vai mājokli. Ar cilvēktiesību ierobežošanu tiek noteiktas to robežas, sākoties tām tur, kur beidzās tās aizsargājamo jautājumu loks. Ar to, tiek formulētas darbības, kā pamattiesību aizsargājamies priekšmets, kas var būt māksla, profesija, sirdsapziņa. Aplūkojot no otras puses, tad ierobežojums var tikt noteikts jau pašā pamattiesību garantējošā normā. Par to runā Satversmes 103.pants , kurā sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvība tiek ierobežota ar vārdu “miermīlīga”. Tas, vai persona ar panākumiem varēs atsaukties uz savām pamattiesībām, bieži vien nav pamattiesību darbības lauka jautājums, bet gan jautājums, vai nepastāv kādi šīs tiesības ierobežojumi. Iespējams izšķirt vairākus cilvēktiesību ierobežošanas viedus, tādēļ nepieciešams sīkāk analizēt katru no tiem.
