Līga mums ļoti daudz pastāstīja par Lielvārdes tautas tērpu, it sevišķi par Lielvārdes tautas tērpa jostām. Viņa stāstīja, ka mūsdienās jostas ir no abiem galiem bārkstainas, bet agrāk jostām viens gals bija apaļš, bet otrs bārkstains. Ja kādam redzēja šādu jostu, tad varēja zināt, ka tur ir ļoti daudz darba ieguldīts, jo tādu jostu bija daudz grūtāk uzaust, nekā tādas, kā auž mūsdienās. Lielvārdes meitas vilka sarkanus rūtainus sarafānus.
Tautumeitām nebija skaisti staigāt ar izlaistiem matiem, tos vajadzēja savākt. Kā arī nevajadzēja būt nekam liekam, tas ir, liekām rotām, auskariem.
Kad Līga bija pastāstījusi visu, ko zināja par tautas tērpiem, viņa izvadāja mūs ekskursijā pa aušanas darbnīcu. Mums arī bija lieliska iespēja pašiem izmēģināt aust. Sākumā, kad Līga mums piedāvāja pamēģināt aust, mums likās, ka tas būs ļoti grūti. Bet tūlīt kā piesēdāmies pie stellēm, uzreiz jau, kā Līga saka, ‘’iekritām azartā’’. Kad mēs nedaudz bijām paauduši, tad sapratām, ka tas nemaz nav tik grūti, kā no sākuma likās. Grūtākais process ir sagatavošanās darbam, kad jāuzmet diegi uz stellēm. Pārējais jau ir pavisam vienkārši un ļoti aizraujoši.
…
