Ārijas raksturs mainās lugas gaitā. Pazūd, tiek pārvarēts egoisms(daļēji), lepnums, emancipācija.
Vai varētu būt taisnība Tušes vārdos par meitu-kūrēju, t.i., vai iespējams kurt uguni ar kupliem dūmiem, vai tā, ka lēni, lēni cepina?
Vai sarkanās drēbes, kas domātas ziedošanai Pērkonam, ir saistītas ar folkloru vai krāsa izvēlēta simbolikas dēļ?
Vizbulīte un Ārija ir sieviešu pretmeti, bet viegli saprotas, pat redzama saikne abu starpā, cenšas viena otru izprast.
Indulis sevī iemanto cēlumu, cieņu, apbrīnu pret sievieti. Indulis par Āriju saka: „kā dievi viņu uzskata”, pielīdzina Āriju Mildai.
Liktenīgas mīlestības traģiskā puse-pat gribot nespēj to pazudināt.
Atklājas pretstats, kā mīl vācieši un kūri, leiši. Piemēram, pie vāciešiem „priekš sievas ceļos metas vīrs”, vēlreiz to apstiprina Kuno vārdi: „Zvērs, tu negantnieks, tu mežons!/ Ļauj sievietei krist ceļos viņa priekšā!” Ārijas tēvs saka meitai: „Jā, viņi sveši, sveši jūt un mīl.”
Kas domāts ar Kuno-Induļa netiešo sadursmi, acu skatienu?
…
