Komunikācijas teorija. Ievads. 6.lekcija. Stockmann Doris

Bez zinātniskas pievēršanās dzīvnieku skaniskajām izpausmēm, kāda tā ir etoloģijā un bioakustikā, pastāv arī priekšzinātniska “saprašanās” starp cilvēku un dzīvnieku, nepastarpināta cilvēka–dzīvnieka komunikācija. Šī īpašā joma mūsu tēmas sakarā ir interesanta tāpēc, ka to pēta gan bioakustiķi, gan mūzikas etnologi, kaut arī, attiecīgi, atšķirīgi izkārtojot akcentus. Muzikologu pirmām kārtām interesē muzikālās un mūzikai tuvās izpausmes, ar ko cilvēks iedarbojas uz dzīvnieku. Kultūrvēsturiski raugoties šeit ir runa par ļoti senu komunikācijas atzaru, kas veidoja svarīgu priekšnoteikumu neolītā aizsāktajai dzīvnieku domestikācijai – tam, lai rastos ganu saimniecība un lopkopība (un citas formas, kā dzīvnieki tiek iesaistīti cilvēku sabiedrībā).

Principā komunikācijas procesu analīze fenomenoloģiski sākas ar telpas–laika struktūru. Ja parādītos kāds novērotājs, kas neko nezinātu par attiecīgajām sociālajām struktūrām, tad viņš tās droši vien vispirms pamanītu pateicoties tam, ka tās telpas–laika aspektā kaut kādā veidā ir kopsakarīgas, ka indivīdi kādas populācijas ietvaros ik pa laikam ne jau nejauši izkārtojas, ietur noteiktas distances utt. Tādējādi jautājums par regulējošajiem mehānismiem, distanču regulāciju kļūst par izšķirošu problēmnostādni. To īstenībā tika izvirzījis jau zoologs Grasē. Viņš to sauca par mutuālo atrakciju un savstarpējo pievilkšanos. Šī interakcija, kā to arī vēl mēdz saukt, ir fundamentāla parādība, kas ilgu laiku palika bez ievērības. Caur šo fenomenu tālāk notiek visdažādāko citu komunikācijas un vienas grupas indivīdu savstarpējās izturēšanās mehānismu regulācija. Taču pirmām kārtām grupai ir jāturas kopā laikā un telpā, un tāpēc komunikācijas pamatfunkcijas ir indivīdu identifikācija un to atstatuma regulācija laikā un telpā.
Kontaktlauks ir primārais operacionālais lauks, kurā realizējas noteiktas izturēšanās fomas. Jo mēs pieņemam, ka šāda mutuālā atrakcija sākumā izveidojās sakarā ar interakcijām, kurās bija nepieciešams kontakts starp indivīdiem. Vēlāk kooperācijas varēja notikt arī tuvlaukā. Vairs nebija nepieciešams nepastarpināts kontakts – saprašanās notika ar komunikācijas palīdzību: komunikācijas partneru izturēšanās ir savstapēji saskaņota, tā ka kontakts nav vairs obligāti nepieciešams. Sacītajam pamatā ir uzskats, ka šādas interakcijas sākumā izrietēja no komplementārajiem indivīdiem, proti, indvīdiem, kam bija nepieciešams papildinājums, un, piemēram, mazuļu audzināšanā vai vairojoties, bija jānonāk līdz fiziskam kontaktam vienam ar otru.

Komunikācijas procesu elementāra funkcija ir sugai specifisko telpisko attiecību izveidošana starp atsevišķiem indivīdiem, kas ir ne tikai noteiktu starpindividuālās izturēšanās veidu funkcija, bet daudzējādā ziņā arī sugai specifiska pazīme (kontaktu tipi, distances tipi, sociumā dzīvojošs, tāds, kam pieder teritorija utt.). Visumā ir nodalāmi divi distances regulācijas mehānismi:
• distanci samazinoši;
• distanci palielinoši mehānismi.

…