Centrālais dzejas tēls ir pilsēta. Bērnības pasaules daļa ir priekšpilsēta, šauras, nebruģētas ieliņas, dārzi. O. Vācietis sacījis: „Taunam raksturīga dvēseles un debess mūžīgo mākoņu uzticīga atspoguļošana, dvēseles un debess vīziju dubultošana un kontrastēšana, mīkstināšana, skaldīšana neskaitāmās nianšu un vilnīšu lēcās, draudīgā satumšanā, lai pēc tam atžilbinātos nākamo dzīves un dabas nepārtraukto mainību priekšā. Tauna dzejas kopējais ritms ir rada kā Latvijas dabas, tā latviešu cilvēka dabas ritmiem.” Tauna dzejai raksturīgs jūtu dinamisms, daudzkrāsaina pasaule, nerimtīga mainība un kontrastēšanās.
Ievaddzejolī „Plīvošana ar pilsētu” liriskais varonis izsaka Tauna biogrāfijas iezīmi: laucinieks būdams – Tauns pats ir no Piebalgas, krājuma turpinājumā notiek aizvien lielāka liriskā varoņa būtības savienošanās ar pilsētu, pilsēta ir māsa, māte un mīļotā, augstākais punkts ir dzejolis „Laulības ar pilsētu”(78), identificēšanās ar namu pilsētā (55).…
