Mans izvēlētais temats ir uztura līguma izbeigšanās. Izvēlējos šo tēmu, jo tā man likās ļoti saistoša un mūsdienās ļoti aktuāls jautājums, jo uztura līgums ir savdabīgs atsavinājuma līgums, kura rezultātā ne tikai mainās atsavināmās mantas īpašnieks, bet rodas arī ilgstoši pildāma uztura došanas saistība.1
Tātad, viena persona otrai personai nodod savu mantu, lai tā viņu uzturētu līdz mūža galam. Taču kā zināms, katra saistība ar laiku izbeidzas, un uztura līgums nav izņēmums.
Uztura līguma izbeigšanās ir noteikta Civillikums Saistību daļā no 2103. –2106. pantam.
Uztura līguma izbeigšanās
Uztura līguma izbeigšanās ir noteikta Civillikums saistību daļā no 2103. –2106. pantam.
Uztura līguma izbeigšanās likumā sastāv no 4 pantiem, kuri paredz kad uztura līgums var beigties, kā arī nosaka, kad tas nevar beigties.
2103. Līgums izbeidzas pats no sevis ar uztura ņēmēja, bet ne devēja nāvi.2
Uztura līguma personiskais raksturs izpaužas noteikumā, ka personas nāve izbeidz līgumu, kurš slēgts šīs personas labā, un tiesību pāreja mantošanas ceļā ir izslēgta. Turpretim uztura devēja nāves gadījumā uztura došanas pienākums ietilpst mantojuma masā un tam, kas pieņem mantojumu, tātad arī pēc uztura līguma nodoto mantu, jāturpina uztura došna.
…
