Rokoko

Radās Francijā 18.gadsimta sakumā. Tam piešķirtā nozīme bija negatīva, jo rokoko stilu uztvēra kā vēlīnā baroka pagrimumu. Vairums mākslas vēsturnieku šo virzienu uzskata par ārēji visdekoratīvāko un "vieglāko" Eiropas mākslas vēsturē. Gadsimta vidū, rokoko kļuva loti populārs un pārņēma visas mākslas, kultūras un pat sadzīves jomas. Tas bija idillisks, intīms un rotaļīga stils, kas pievērsās mītiskajiem tēliem- Venerai- to skaitā arī galantajām ainām.
Pretstatā monumentālajam, spēka, ciešanu un pretrunu pilnajam barokam, rokoko ir laicīgāks, liriskāks. Stilam raksturīgi gaiši, smalki un gaisīgi toni, dekoratīva pārbagātība, izsmalcinātas, vijīgas formas, ornamentu daudzveidība, asimetrija. Rokoko mākslinieki apdzied mūžīgu jaunību un skaistumu, baudu un bezrūpību. Mākslinieki kļuva brīvāki un dabiskāki viņu darbi- smalkāki un intīmāki.
Rokoko ietvaros attīstījās arī reālisms, kas dokumentēja vienkāršos cilvēkus un mājas dzīves ainiņas. Tās bija pareizas un glītas gleznas, krāsas atbilda rokoko vēsi gaistošajai paletei.
Ievērojamākie glezniecības pārstāvji Francijā
Žans Antuāns Vato (1684 - 1721) bija viens no vispusīgākajiem gleznotājiem, īpatnējs agrīnā rokoko pārstāvis. Īsās dzīves laikā Vato izmēģināja gandrīz visas zināmās tehniskas un žanriskas iespējas, uzgleznoja neskaitāmus audeklus, radīja savu īpašu stilu un vairākus izcilus mākslas darbus.
A.Vato vērīgums izteiksmīgi izpaužas gleznā "Zēns ar murkšķi" (1709).
Vato mīlēja gleznot teātra ainas un skumīgus aktieru portretus “Žils” (1720). Antuāns Vato vairāk pazīstams ar savām t.s. galanto svētku ainām. Mākslinieks sāka gleznot savu iedomu vīzijas, kurās nebija ikdienas rūpju, tikai miermīlīgas, jautras izpriecas brīvā dabā, daiļas dāmas un galanti kungi, saulainas dienas bez neviena lietus mākonīša un tikai daba, putnu treļļi un laimīgi cilvēki “Sabiedrības parkā, 1717-1718”. Vato gleznoja gaišām, maigām, gandrīz caurspīdīgām krāsām, lieliski saskaņojot bāli sārtus, gaišzilus, zeltainus un zaļganus toņus.…