Termins „ konstitūcija” cēlies no latīņu valodas varda constitution un nozīmē lēmums, noteikums. Vārds constitutio bija sastopams jau Senās Grieķijas un Romas juristu un filozofu darbos, ar to apzīmēja arī Romas imperātoru izdotus aktus. Romas imperatori izdeva obligātus noteikumus ar likuma spēku, kam bija vispārīgs apzīmējums – konstitūcija.
No pašiem pirmsākumiem konstitūcija kļūst par aktu, kas regulē un nostiprina galveno un svarīgāko valstī: kam pieder vara, kādas valsts institūcijas pastāv, kādas tiesības pieder pilsoņiem. Konstitūcija netika domāta kā visaptverošs akts, likumu likums.
Vispārīā nozīmē ar kstiūciju sarot vienu vai vairākus iesīu atus, kas nosaka vasts zbūves amatprincipus un kam nacionālajā tiesību sisēmā pieder augstākais juridskas spēks. Abstrahēoties no Lieritānijas prakses, varam apgalvot, ka konsitūcijas pieņemšanā n grozīšanā pastāv speciāla tiesska rocedūra, ka ar konsttūcju retrunā esošam likumam nav uridiska spēka.
No pašiem pirmsākumiem konstitūcija kļūs par aktu, kas regulē un nostiprina galveno un svarīgāko valstī: kam pieder vara, kādas valsts institūcijas pasāv, kādas tiesībaspieder pilsoņiem Konstūcija netika iedāta kā visaptveršs aks, likumu likums.
Konstitucionālo tiesību jēdzienam ir 3 izpratnes veidi, tas ir, konstitucionālās tiesības kā tiesību nozare, zinātne un mācību disciplīna.…
