Vērojums un vērošana ir izziņas procesa sastāvdaļa. Vērojums ir zināšanu apguves paņēmiens, kas izpaužas ilgstoši, padziļināti kaut ko aplūkojot, lai noskaidrotu, uzzinātu, secinātu.
S. Nikolajeva raksta, ka vērojumi ir pamats dabas iepazīšanai. Pēc A. Gercena, vērojumi ir sarežģīts psihiskās darbības veids, kas sevī iekļauj sensoros un domāšanas procesus. Tas arī balstās uz bērna emocionalitāti. S. Rubenšteins vērojumus saista ar to saturu. No vienas puses, vērojumi ir zināšanu pamats, bet no otras – vērojumi paši par sevi prasa noteiktas zināšanas. Tāpēc ir jāzina, kas ir jāvēro un kā tas jādara.
Bērns jau no agras bērnības izrāda ziņkāri un zinātkāri, kas palīdz tam orientēties pasaulē. Īpašu uzmanību bērnā izraisa daba. Tā piedāvā palšu vidi vērojumiem, plašas iespējas zināšanu un pieredzes papildināšanai. Vērojumi pilnveido bērna izpratni par konkrētiem priekšmetiem un parādībām. J. A. Komenskis uzskatīja, ka bērnam ir nepieciešams izzināt apkārtējo pasauli – „jo vairāk zināšanu balstās uz sajūtām, jo tās ir tiešākas”. Daudzi psihologi, filozofi ( Ž. Ž. Ruso, R. Ouens) uzskatīja, ka dažādu dabas formu novērojumi veido bērna domāšanas spēku. Tomēr, lai vērojumi ietekmētu bērna attīstību, ir jāprot vērot. Bērns pats vēl neprot patstāvīgi un mērķtiecīgi veikt vērojumus. Mērķtiecīgs vērojums, tas ir sarežģīts iepazīšanas process, kurā aktīvi mijiedarbojas sensoriem procesi, domāšana un runa.
Priekšmetu un parādību vērojumi atklāj bērnam reālo pasauli, sniedz daudz zināšanu par to, paplašina viņa redzesloku, attīsta bērna prāta spējas – saprašanu, kritiskumu un patstāvību, mērķtiecīgu uzmanību, analizēšanas spējas.
…
