Šī iemesla dēļ var just, ka arī ekoloģiskās problēmas, ko Mūks pamanīja savā laikā, nomoka autora prātu, kurā gluži kā zobratiņi nemitīgi griežās ap savu asi arī viņa domas riņķo bez apstājas, cenšoties saprast, kā dzīvot labāk. Dzejolī “Evolūcija II” tas ir spilgti manāms: “Dabas māte?/ Ne, tā tikai mana vecākā māsa. (...)/ Šodien mana vecākā māsa ir uz nāves gultas./ Homo sapiens – nez no kurienes –/ Varbūt no savām iekšām/ Tai pielaidis bacili.” Kopt zemi sev apkārt, rūpēties par to, kas mūs ir radījis, ir vērtības, ko piekopj Mūks un ko cenšas iemācīt arī apkārtējiem, redzot Dabas mātei nodarītās pārestības.
Nav viegli saprast, kas ir pareizi un kas nē, kā laimi gūt. Bieži vien liekas, ka pašā Mūkā ir mazliet tā dievišķā miera, ko viņš ir sasniedzis, bet pēc kā turpina tiekties, alkstot apgaismības. Šī autora filozofiskie domu graudi ir brīnišķīgs atgādinājums būt pateicīgiem par esošo un saglabāt cerību nākotnei, būt par aptekšņiem saviem radītājiem, apzinoties, ka mēs esam vien sīka daļiņa no mūžam nerimstošā Pasaules mehānisma.
…
