Gaumīgs un izsmalcināts interjers un tik pat gaumīgi tērpi sievietēm ielās, vienmēr elegantas frizūras un grims. Mazliet arī zuda ticība tam, ka tas tiešām tā tajā laikā ir bijis.
Manuprāt, šī filma ir ne tik daudz vēsturiska žanra, kā humoristiska drāma, jo tajā nav tik daudz vēsturisku notikumu, kā emocionālu atgadījumu vienkāršu iedzīvotāju dzīvēs. Es nezinu, cik šajā filmā ir patiesības, bet ticu, ka cilvēki jutās un domāja tieši tā, kā filmā atainots. Neviens īsti nezināja, kas notiek, viņi gribēja ticēt tam, kas ir solīts, tomēr beigās viņus sagaidīja vilšanās. Pēc filmas šķiet, ka Musolīni galvenais uzdevums bija pakalpot Vācijai, nevis apmierināt savas valsts iedzīvotāju vēlmes,
Filmu bija interesanti skatīties, jo tā atšķīrās no citām šāda veida – kara filmām. Tā bija nevis par karu, par diktatoriem un viņu dzīvi, bet gan par iedzīvotājiem, šajā gadījumā pat ārzemniekiem. Tas piešķīra filmai dažādību, dažādas emocijas un sajūtas, tā nebija vienveidīga vai pārlieku dramatiska. Par vēsturiskiem notikumiem var izlasīt grāmatās, pārējais lai paliek kino.
…
