Iepazīšanās ar protokoliem

Pēc būtības DLCI tiek izmantots, lai varētu identificēt virtuālo savienojumu, tādējādi uztverošais gals zina kuram savienojumam pieder freims.
Tālāk seko Internet Protocol version 4 protokols, kur varam atrast sekojošus laukus:” Versija - pirmais headera lauks IP paketē satur datus par protokola versiju. IPv4 gadījumā tā lauka vērtība vienmēr ir 4. Galvenes garums (internet header length (IHL)) - Šis lauks apraksta 32 bitu vārdu skaitu galvenē (header). Minimālais garums ir 5 (pirmie 12 lauki aizņem 5*32=160 bitus). Options lauka garums var būt mainīgs. Šis ir 4 bitu lauks un tā maksimālā vērtība var būt 15, tapēc galvenes (header) maksimālais garums var būt 480 biti; type of service (TOS) - sākotnējā variantā šis lauks bija paredzēts lai noteiktu vai vai svarīgāk ir paketi nosūtīt pēc iespējas ātrāk (low delay) vai arī pēc iespējas drošāk (high reliability), ja ir izvēle. Rūteri lielākoties šo lauku ignorē. Ir bijuši mēģinājumi šo lauku lietot citiem mērķiem (Diffserv un ECN). Diffserv ir apmēram analoga funkcionalitāte sākotnējam mērķim. ECN dažreiz lieto lai noteiktu savienojuma caurlaidību, ja abi galapunkti to atbalsta. (kaut kas līdzīgs ir iebūvēts jau TCP) Šīs tehnoloģijas jebkurā gadījumā netiek plaši lietotas. Kopējais garums - šis 16 bitu lauks definē visas paketes izmēru (baitos). Minimālais paketes izmērs ir 20 baiti (pirmie 12 galvenes (header) lauki). Datoriem ir jāspēj saņemt vismaz 576 baitus garas paketes, parasti var vairāk. Maksimālais paketes izmērs var būt 65535 baiti. Bieži vien apakšējā līmeņa protokoli izvirza tālākas prasības maksimālajam paketes izmēram un paketi ir jāfragmentē. (piem. ethernet paketes izmērs ir 1500 baiti). Identification - šis lauks viennozīmīgi identificē paketi. To galvenokārt lieto lai identificētu fragmentētas paketes fragmentus. (tiem tas būs vienāds); Flags - tas ir 3 bitu lauks, kuru lieto lai kontrolētu fragmentāciju, šo bitu funkcijas ir: Rezervēts, tam jābūt 0. …