Izlasot lugu, man radās pārdomas, par to vai cilvēkiem patiešām nepieciešamas attiecības, kurām nodoties visas dzīves garumā. Mēs katrs esam izteikts indivīds, katam ir savi plusi un mīnusi, manuprāt, tas nav tik vienkārši pēkšņi mainīties, par prieku otram cilvēkam, tikai tādēļ, ka tu viņam, kaut ko nozīmē. Godīgi, varu atzīties, ka nespētu dzīvot dzīvi, kādu to dzīvoja Malda, pakļaujoties, ticot, gaidot. Manuprāt, lugas galvenā problēma ir vēlme iegūt siltu, jauku, klusu un savu dzīvoklīti, kur veidot ģimeni, un man šķiet, šī tēma ir ļoti tuva daudziem jauniem precētiem, vai vienkārši kopā esošiem jauniešiem un ģimenēm.
Lugas „Uzticības saldā nastā” galvenā doma ir „dzīve un ideāli”. Galvenais varonis Leonards Bērtulsons atrodas pretrunā ar sevi, jo viņš grib dzīvot pareizi, tas ir nekrāpt, nemānīt, bet dzīve visu laiku diktē savus nosacījumus. No vienas puses Bērtulsons liek pārdomāt dzīvi, liek domāt par to, kādi mēs esam un kādi mēs varētu būt. Bet no otras puses tā uzvedība liek mūs nosodīt tādu cilvēku, kurš atrodas ideālu cīņā ar kompromisu, ieceru un apstākļu sadursmi. Bet taisni tāpēc, ka patiesība mums ir ļoti tuvu, mēs to meklējam tālu prom. Un tāpēc arī cilvēks zina tik daudz par zvaigznēm miljonu gaismas gadu tālumā, bet nezina gluži nekā par sevi pašu. …
